LĒMUMS
PAR ATTEIKŠANOS IEROSINĀT LIETU
Rīgā 2026. gada 15. aprīlī
Satversmes tiesas 2. kolēģija šādā sastāvā: kolēģijas priekšsēdētāja Anita Rodiņa, tiesneši Veronika Krūmiņa un Mārtiņš Mits,
kolēģijas sēdē izskatījusi [..] (turpmāk – Pieteikuma iesniedzējs) pieteikumu par lietas ierosināšanu (pieteikums Nr. 39/2026),
konstatēja:
1. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu atzīt Civilprocesa likuma 230. panta otro daļu (turpmāk – apstrīdētā norma) par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. panta pirmajam teikumam.
2. Apstrīdētā norma paredz: “Ievaddaļā norāda lēmuma pieņemšanas laiku un vietu, tiesas nosaukumu un sastāvu, lietas dalībniekus un strīda priekšmetu.”
3. Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo sūdzību var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē ietvertās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Savukārt šā panta sestās daļas 1. punkts prasa minēto uzskatu pamatot.
Personas pamattiesību aizskārums ir konstatējams, ja, pirmkārt, personai Satversmē ir ietvertas konkrētas pamattiesības un, otrkārt, tieši apstrīdētā norma personai aizskar šīs Satversmē ietvertās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020‑08‑01 11. punktu).
Pieteikuma iesniedzējs kā pilnvarotais pārstāvis rīkojies savas pilnvardevējas vārdā pirmās instances un apelācijas instances tiesā. Apelācijas instances tiesa pieņēma lēmumu, ar kuru laboja pārrakstīšanās kļūdu tiesas lēmuma rezolutīvajā daļā. Par šo lēmumu Pieteikuma iesniedzējs iesniedza blakus sūdzību, ko parakstīja savā vārdā. Apelācijas instances tiesa, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 445. panta otro daļu, atteicās pieņemt Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzību, jo viņam nebija pilnvarojums lietas vešanai kasācijas instances tiesā. Šā lēmuma ievaddaļā kā lietas dalībnieks norādīts Pieteikuma iesniedzējs. Minētais lēmums nav pārsūdzams.
Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma aizskar viņam Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības, jo tā neparedz skaidru prasību, ka nepārsūdzama lēmuma ievaddaļā norādītajam lietas dalībniekam un strīda priekšmetam jābūt konsekventi saistītam ar šā lēmuma motīvu un rezolutīvo daļu. Proti, apelācijas instances tiesas lēmuma, ar kuru atteikts pieņemt Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzību, ievaddaļā kā vienīgais lietas dalībnieks esot norādīts Pieteikuma iesniedzējs, savukārt šā lēmuma rezolutīvajā daļā nolemts atteikties pieņemt viņa blakus sūdzību, pamatojoties uz Civilprocesa likumā noteiktu pārstāvības tiesību ierobežojumu. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam esot liegtas tiesības uz pieeju tiesai.
Civilprocesa likuma 82. panta pirmā daļa paredz, ka fiziskās personas lietas tiesā var vest pašas vai ar pilnvarotu pārstāvju starpniecību. Šā likuma 82.1 pantā ir noteikti izņēmumi no vispārīgiem noteikumiem par tiesībām uz pārstāvību. Minētā panta trešā daļa paredz, ka fiziskās personas lietas kasācijas instances tiesā ved pašas vai ar advokāta starpniecību. Ņemot vērā to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav zvērināts advokāts, atbilstoši Civilprocesa likuma prasībām viņš kasācijas instances tiesā nav tiesīgs rīkoties savas pilnvardevējas vārdā. Tādējādi tiesai, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 445. panta otro daļu, bija pienākums atteikties pieņemt Pieteikuma iesniedzēja blakus sūdzību, jo tai nebija pievienota pilnvara vai cits dokuments, kas apliecina pārstāvja pilnvarojumu pārsūdzēt tiesas lēmumu, un šis trūkums atbilstoši minētā likuma prasībām nav novēršams. Nedz šis tiesas lēmums, nedz arī Civilprocesa likums neliedza Pieteikuma iesniedzēja pilnvardevējai, ievērojot Civilprocesa likuma 82.1 panta trešo daļu, pārsūdzēt apelācijas instances tiesas lēmumu, ar kuru tiesa laboja pārrakstīšanās kļūdu.
Apstrīdētā norma tikai nosaka to, kas norādāms tiesas lēmuma ievaddaļā. Tā neregulē jautājumu par pārstāvības tiesībām kasācijas instances tiesā vai tiesas lēmuma, ar kuru tiesa atteikusies pieņemt blakus sūdzību, pārsūdzības iespējām. No pieteikuma nav gūstams apstiprinājums tam, ka tieši apstrīdētā norma Pieteikuma iesniedzējam kā pilnvarotajam pārstāvim konkrētajā civilprocesā liedz pieeju tiesai un rada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.
Līdz ar to pieteikums neatbilst Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajā daļā un sestās daļas 1. punktā noteiktajām prasībām.
Ņemot vērā konstatēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktu, Satversmes tiesas 2. kolēģija
nolēma:
atteikties ierosināt lietu pēc [..] pieteikuma (pieteikums Nr. 39/2026).
Lēmums nav pārsūdzams.
Kolēģijas priekšsēdētāja Anita Rodiņa
Lēmums PDF formātā: