Tulkojums no angļu valodas latviešu valodā
Tautas gribas brīva izpausme kā demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības priekšnoteikums
I
Godātie kolēģi!
Eiropa pašlaik piedzīvo periodu, kurā valstis saskaras ar vispārējiem draudiem demokrātijai, tiesiskumam un pamattiesībām, tostarp tiesībām dzīvot mierā. Runa nav tikai par karu, kas apdraud demokrātisko pasauli un visskaidrāk izpaužas brutālajā agresijā pret Ukrainu, bet arī par plašāku hibrīdkara kampaņu pret Eiropas demokrātijām. Tā ietver dezinformāciju, kiberuzbrukumus, sabotāžu, nelikumīgu finansējumu un iejaukšanos vēlēšanās. Draudi pastāv arī digitālajā vidē, un daudzas tiesību sistēmas tiem nav gatavas. Straujā tehnoloģiju attīstība pēdējos gadu desmitos pavērusi iespēju izmantot jaunus un šķeļošus rīkus, ar ko apzināti tiek maldināta sabiedrība, izplatot sagrozītu izpratni par pasaulē notiekošo, un tādējādi tiek ietekmēta katra indivīda brīvā griba.
Uzbrukumi demokrātijai un centieni ievilkt valstis tā dēvētajā pelēkajā zonā ir rafinēta maldināšana, jo demokrātijas iznīcināšanai tiek izmantotas pašas demokrātiskās iekārtas sniegtās iespējas. Tiesības, kas norāda uz spēcīgu demokrātiju, piemēram, vārda brīvība, reliģijas brīvība, vēlēšanu tiesības vai kapitāla brīva aprite, var kļūt par instrumentiem pašas demokrātijas vājināšanai no iekšienes.
Agrāk demokrātisko mehānismu ļaunprātīga izmantošana bija jautājums par faktiem, piemēram, vai ir notikusi vēlēšanu rezultātu viltošana, turpretim mūsdienās demokrātijas ļaunprātīgas izmantošanas metodes kļuvušas grūtāk pamanāmas un izsmalcinātākas. Mēs arvien biežāk saskaramies ar situācijām, kad negodprātīgi tiek manipulēta iedzīvotāju griba un rīcība, liekot apšaubīt demokrātiskā procesa patiesumu.
Šie draudi ir cieši saistīti ar globalizācijas un tehnoloģiskā progresa radītajām iespējām. Tieši šā iemesla dēļ demokrātijas ļaunprātīga izmantošana var būt vēl bīstamāka, jo mēs visi esam cieši iesaistīti tehnoloģiju izmantošanā, kuras, bieži mums pašiem to neapzinoties, var tikt izmantotas ļaunprātīgi. Īpaši tie gadījumi, kad cilvēku brīvās gribas izpausme tiek neatbilstoši ietekmēta vai ar vēlēšanu rezultātiem tiek manipulēts mazāk acīmredzamos veidos, var palikt ārpus novērotāju uzmanības loka. Tāpēc valstīm ir pozitīvs pienākums aktīvi vērsties pret šādiem antidemokrātiskiem centieniem, it īpaši pret iejaukšanos vēlēšanās, jo tām ir vislielākā ietekme uz valstu un sabiedrību nākotni.
II
Godātie klātesošie!
Tautas iespēja brīvi paust savu gribu citstarp ir atkarīga no tā, kā pirms vēlēšanām tiek izplatīti politiskie viedokļi. Piemēram, koordinētas un plaši izvērstas dezinformācijas kampaņas var būtiski ietekmēt vēlēšanu rezultātus, jo “pastāvīgi meli kļūst par pasaules uzskatu”. Ja cilvēki atkal un atkal dzird stāstu par to, ka viņi dzīvojot “neizdevušās valstī”, ko vadot korumpēti politiķi, tad nekritiski domājošie var noticēt šim stāstam un atbalstīt tās politiskās partijas, kuras sola “glābt” valsti no sabrukuma.
Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 3. pants uzliek dalībvalstīm pienākumu veikt pozitīvus pasākumus, lai organizētu vēlēšanas “saskaņā ar nosacījumiem, kas nodrošina tautas viedokļa brīvu izpausmi likumdevējvaras izvēlē”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā lietā “Bradshaw un citi pret Apvienoto Karalisti” nesen atkārtoti uzsvēra, ka šis pienākums neaprobežojas vienīgi ar formāli godīgas vēlēšanu norises nodrošināšanu šā jēdziena šaurākajā nozīmē, piemēram, pareizu balsu skaitīšanu.
Latvijā nepieciešamība nodrošināt to, lai vēlēšanu rezultāti patiesi atspoguļotu tautas brīvo gribu, tiek skatīta ne tikai vēlēšanu tiesību kontekstā, bet daudz plašākā nozīmē – kā demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzības priekšnoteikums. Demokrātiskās iekārtas aizsardzība Latvijā tiek uztverta ne tikai kā viens no leģitīmajiem mērķiem, kas var attaisnot pamattiesību ierobežojumus, bet plašāk – kā Latvijas Republikas Satversmes negrozāmais pamats.
Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valstīm nav jāgaida, līdz demokrātijas apdraudējums ir tik nopietns, ka kļūst nenovēršams. Šī atziņa ir saskanīga ar piesardzības principa izpratni Satversmes tiesas judikatūrā – apdraudējuma gadījumā valsts iestādēm nav jāgaida, lai kaitējums būtu iestājies. Ja pastāv vairākas alternatīvas, valsts var izvēlēties to, kura vislabāk līdzsvaro pamattiesības un valsts drošību.
Īstenojot “plašo rīcības brīvību, kas dalībvalstīm [Konvencijas sistēmā] ir dota, lai tās konstitucionālajā kārtībā paredzētu noteikumus, kas regulē parlamenta vēlēšanas”, Latvijas likumdevējs ir pieņēmis virkni tiesību normu, kas vērstas uz to, lai vēlēšanas būtu godīgas. Dažas no šīm normām ir vērtējusi Satversmes tiesa, atzīstot tās par atbilstošām Latvijas Republikas Satversmei. Proti, šajās trijās lietās Satversmes tiesa ņēma vērā pašreizējos ģeopolitiskos apstākļus un labi dokumentētos mēģinājumus iejaukties vēlēšanās, kas notiek Eiropas Savienībā, jo īpaši Krievijas kaimiņvalstīs.
III
1) Latvijas lietas par ierobežojumiem, kas liedz personām kandidēt Saeimas vēlēšanās, Strasbūrā ir labi zināmas, jo divas šādas lietas Eiropas Cilvēktiesību tiesā ierosinātas pēc Tatjanas Ždanokas pieteikumiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990.–1991. gadā Ždanoka bija aktīva Latvijas Komunistiskās partijas amatpersona un pēc tam vēlējās kandidēt Saeimas vēlēšanās. Tas viņai ar likumu tika liegts kā personai, kura aktīvi iestājusies pret Latvijas neatkarību un konstitucionālo iekārtu. Attiecīgā tiesību norma ir vairākkārt apstrīdēta Satversmes tiesā un vienmēr atzīta par atbilstošu konstitūcijai. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa abos gadījumos konstatējusi, ka attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju nav pārkāptas Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1. protokola 3. pantā garantētās tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās.
Jaunākais nolēmums šajās lietās pieņemts 2024. gada 25. jūlijā, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka konvencija nedarbojas vakuumā un ir jāņem vērā lietas vispārējais konteksts vietējā, reģionālā un starptautiskā līmenī. Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka Latvijai ir arvien vairāk pamatotu iemeslu bažām par savu drošību, teritoriālo integritāti un demokrātisko iekārtu, jo Latvija ir Krievijas kaimiņvalsts un Krievija pēdējo gadu laikā ir vērsusi militāru agresiju pret Gruziju un Ukrainu. Tāpēc apdraudēto vērtību aizsardzībai ir nepieciešama vēl plašāka rīcības brīvība. Tādējādi Eiropas Cilvēktiesību tiesa būtībā apstiprināja Latvijas varas iestāžu un arī Satversmes tiesas argumentu, ka ikvienas demokrātijas rīcībā jābūt spēcīgiem instrumentiem, lai tā varētu sevi aizstāvēt situācijā, ar kādu mēs šobrīd saskaramies.
2) Citā salīdzinoši nesenā lietā Satversmes tiesa izskatīja jautājumu par politisko partiju finansēšanu no valsts budžeta. Tiesa pēc būtības vērtēja sistēmu, kuras ietvaros politiskās partijas ir tiesīgas saņemt valsts finansējumu. Šāda regulējuma mērķis ir ierobežot privāto finansējumu un samazināt partiju atkarību no privātiem sponsoriem. Tas palīdz novērst finansiālu ietekmi, kas varētu apdraudēt valsts neatkarību un demokrātiskās vērtības.
3) Pēdējā no trim attiecīgajām Satversmes tiesas lietām tika aplūkots pienākums apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā lietot vienīgi latviešu valodu. Satversmes tiesa spriedumā uzsvēra: lai gan valodas lietošanas regulējums ir iejaukšanās politisko partiju vārda brīvībā, tā ir jāvērtē, ņemot vērā attiecīgajā laikā pastāvošos ģeopolitiskos apstākļus.
Satversmes tiesa atzina, ka draudi turpina pastāvēt un ka Krievija pastāvīgi ir ieinteresēta Latvijas sabiedriski politiskajās norisēs. Par to citstarp liecina Krievijas Ārlietu ministrijas 2024. gada ziņojums par tā dēvētajiem Krievijas pilsoņu un diasporas tiesību pārkāpumiem ārvalstīs, kurā Latvija raksturota kā viena no “rusofobiskākajām” valstīm. Lai vairotu spriedzi Latvijas sabiedrībā, grautu uzticēšanos valsts institūcijām un radītu priekšnoteikumus Latvijas politiskā kursa maiņai un pārorientācijai uz Krieviju, tiek plaši izmantoti dažādi informatīvie instrumenti.
Satversmes tiesa konstatēja, ka regulējums par pienākumu apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācijā lietot latviešu valodu ir vērsts nevis uz plurālisma ierobežošanu priekšvēlēšanu periodā, bet gan uz Krievijas informatīvo operāciju ietekmes mazināšanu šādos politiski jutīgos periodos – jo īpaši informatīvajā telpā, kur krievu valoda var kalpot kā Maskavā sagatavotu agresīvu, antidemokrātisku naratīvu izplatīšanas kanāls. Šādu Latvijas informatīvajā telpā izvērsto aktivitāšu apjoms apvienojumā ar pieaugošajiem drošības riskiem rada nepieciešamību aizsargāt ne tikai Latvijas sabiedrības un valsts demokrātiskās konstitucionālās iekārtas drošību, bet arī visas Eiropas drošību un demokrātiju.
Minētās lietas kopumā liecina par skaidru un konsekventu konstitucionālo pieeju: demokrātijai ir nevis pasīvi jāpacieš apdraudējumi, bet gan jābūt spējīgai sevi aizstāvēt. Latvijas konstitucionālais regulējums tiecas aizsargāt tautas patieso gribu pēc savas neatkarīgas valsts. Šā mērķa panākšanai tiek ierobežotas to personu tiesības piedalīties vēlēšanās, kuras turpina darboties pret valsts neatkarību un graut tās demokrātiskos pamatus, tiek nodrošināta pārredzama politisko partiju finansēšana no likumīgiem avotiem un priekšvēlēšanu kampaņas tiek aizsargātas no naidīgas ārvalstu ietekmes.
IV
Kolēģi!
Kā redzams, ir pastāvīga – un es teiktu, veselīga – spriedze starp tautas gribas brīvu izpausmi un konstitucionālās demokrātijas noteiktajām robežām. Populisma laikmetā politiskā vara bieži vien prezentē tautas gribu kā augstāko un pašpietiekamu leģitimitātes avotu, bet tajā pašā laikā institūcijas, kuru uzdevums ir veidot un ierobežot šo gribu tiesiskuma ietvaros, tiek apšaubītas vai nostumtas malā. Pēc šādas izpratnes tautas griba tiek reducēta uz politiskā vairākuma īstermiņa vēlmēm, tā tiek uzskatīta par viengabalainu un neapstrīdamu, savukārt konstitucionālās institūcijas – jo īpaši tiesas – tiek pasludinātas par tālām no tautas demokrātiskās gribas vai pat tai pretrunā esošām.
Šādos apstākļos ar tīri formālu vai mehānisku demokrātijas principu piemērošanu ir par maz. Atsaukšanās uz tautas gribu, neizpētot, kā tā veidojas, cik reprezentatīva tā ir un kā to filtrē demokrātiskās institūcijas, var novest pie demokrātijas erozijas. Savukārt pārāk stingra vai abstrakta konstitucionālo normu interpretācija var mazināt sabiedrības uzticēšanos demokrātiskajām institūcijām un stiprināt populistiskos naratīvus.
Šā iemesla dēļ konstitucionālās kontroles loma ir īpaši svarīga. Tiesu uzdevums ir aizsargāt gan politisko tiesību efektīvas īstenošanas iespējas, gan konstitucionālās demokrātijas pamatus. Tiesām jāraugās tālāk par likuma burtu un jāvērtē demokrātisko procesu kvalitāte, veids, kādā tautas griba tiek pausta, un plašāks vispārējās demokrātiskās sistēmas apdraudējums.
Tiesas ir noteikušas svarīgu principu – valstīm ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aizsargāt savu demokrātisko iekārtu pret naidīgu ārvalstu iejaukšanos. Turklāt pašaizsardzības mehānismiem jābūt preventīviem, jo mēs zinām, ka autoritārie režīmi ātri pielāgojas situācijai, izmantojot naudu, tehnoloģijas un dezinformāciju, tāpēc demokrātijas nevar pieļaut to, ka tiesību akti attīstās lēnāk nekā palielinās draudi.
Demokrātija dzīvo, ja modrība ir balstīta tiesībās – kamēr pamattiesību ierobežojumu samērīgumu pārbauda nacionālās un starptautiskās tiesas, mūsu demokrātijas saglabās spēju sevi aizstāvēt!